![](https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgpIq-aB3WMj9OHn6aF4EitDWakdi2mDzH28EsB9Gamkl2zO4IUoIEkH1csdCCDR30YHYBsv88-9_T-h70_IQMM1BoyMdqIWly8TdhvTgctJ6jUWkqsYZeKNF9PH2NpqzpMLLBWnI4adDU/s400/P3070085.JPG)
„Un piepeši atmiņas ir klāt. Šī
garša ir tāda pati kā madlēnas gabaliņam, kuru Kombrē svētdienas rītā (jo
svētdienās pirms dievkalpojuma es neizgāju no mājām) krustmāte Leonija man
pasniedza, samērcējusi Ķīnas tējā vai liepziedu uzlējumā. Kēksiņa izskats, pirms
biju cepumu nogaršojis, man neatgādināja neko; varbūt tāpēc, ka nenogaršodams
es tos kopš tiem laikiem bieži biju redzējis konditoreju plauktos un atmiņas
par tiem bija atraisījušās no Kombrē pavadītajām dienām, saistījušās ar citiem,
jaunākiem iespaidiem; varbūt tāpēc, ka tik sen no atmiņas izmestie notikumi
nespēja dzīvot, tie izira; formas, arī cepumu mazo gliemežvāku formas, tik
izteikti jutekliskas zem kārtīgajām un svētulīgajām gropītēm, bija gājušas bojā
vai iesnaudušās un zaudējušas pārvietošanās spēju, kas ļautu tām sasniegt
apziņu. Bet, kad no senas pagātnes pēc būtņu nāves nav palicis pāri nekas, kad
lietas ir sabirzušas, vēl ilgi pastāv smaržas un garšas – tās ir dzīvīgākas,
nemateriālākas, sīkstākas un uzticīgākas, līdzīgas dvēselēm, kuras uz visa
pārējā drupām sevi atgādina, gaida un cer, uz gandrīz netveramiem pilieniņiem
nelokāmi balsta milzīgo atmiņu ēku”.
Ar mīļu Ivetiņas
gādību esmu tikusi pie madlēnu formiņām, pirmajām silikona formiņām manā mūžā.
Lai arī madlēnu formai nav izšķiroša nozīme, tomēr jau Prusts ikonizējis
madlēnu izskatu – mazi poraini kēksveidīgi konditorejas izstrādājumi izstieptā
jūras ķemmīšu formā. Madlēnas ir bijušas iecienītas visos laikos. Savulaik tās
no dzimtās Lotringas nokļuva Parīzē, vēl nesenā pagātnē Austrijas ES
prezidentūras laikā par godu Eiropas dienai Café Europe tieši madlēnas
pārstāvēja Francijas kulināro mantojumu līdzās latviešu rupjmaizes kārtojumam.
Kā katram kulinārajam izstrādājumam ar leğendu, tām ir dažādas variācijas un
katrs konditors savu īsto recepti tur zem pūra. Labākās receptes savām madlēnām
meklēju pie slavenākajiem no slavenajiem – Džūlijas Čaildas (Julie Child),
Deivida Lebovica (David Lebovitz) un Ladurée pavārgrāmatās.
Izlasīju visas
gudrības par to, kuras madlēnas ir pareizākas – tās ar gludo augšpusi vai ar
kuprīti vidū. Gan to vai cepamais pulveris šajā receptē ir nepieciešama, vai
aizliegta sastāvdaļa. Mīklu atpūtināt ledusskapī vismaz stundu vai visu nakti,
un jau sapildītu formiņās vai ne? Trikus par to kā vislabāk ieziest metāla
formiņas, ufff… vismaz par to nav jāiespringst, jo man ir silikona formiņas. Simts
un viens savstarpēji izslēdzošs padoms…. Cik labi ir dzīvot Parīzē! Visu
atrisinātu tuvākā pâtisserie, kurā
var nopirkt turziņu ar madlēnām. No depresīvajām pārdomām, kuru recepti beidzot
izmēğināt, un vai vispār vienīgais, kas liecinās, ka esmu cepusi madlēnas būs
jūras ķemmīšu izskats, vai tomēr arī porainā tekstūra un nedaudz sviestainā
garša…ah, šādos brīžos Džeimijs Olivers (Jamie Oliver) ir labākais glābiņš.
Viņa receptes, ja ne arī visautentiskākās, tomēr ir visdrošākās. Ieraugot
recepti, patiešām noticēju piezīmei par cepšanas grūtuma pakāpi
- facil. Tātad Olivera recepte
nespēj sagraut kulināro pašapziņu pat iesācējam. Turklāt tā atrisina daudzas
lietas bez īpašām diskusijām – cepamais pulveris netiek lietots, mīklu
neatpūtina ledusskap…un pēc pusstundas pārliecinos, ka izcepas madlēnas ar
kuprīti! Neskatoties uz to, ka citi autori apgalvo, ka galvenais triks, lai,
cepoties paceltos kuprītis, ir formiņu sasaldēšana un mīklas atpūtināšana
ledusskapī vismaz 3 stundas.
Lūk šī ir Džeimija
Olivera madlēnu recepte, kuru esmu izmantojusi turpmākajiem pārveidojumiem:
125 g sviests
2 olas
75 g cukurs
(oriğinālajā receptē 100g cukurs, bet man tas šķita nedaudz par saldu)
100 g milti
mīklas piedevas –
oriğinālajā receptē 1 ēdamk. rožūdens un rīvēta miziņa no puscitrona. Par madlēnu
mīklas piedevām skatīt receptes pēdējo rindkopu.
Izkausē sviestu un
atstāj, lai tas atdziest. Tikmēr olas sakuļ ar cukuru līdz baltai un pufīgai
konsistencei jeb līdz masa dubultojas. Tajā iemaisa izsijātus miltus, izkausēto
sviestu, citrona miziņu un rožūdeni. Formiņas piepilda ar mīklu (apm. 3/4 no
formiņu tilpuma) un cep 190°C 8 minūtes vai līdz kamēr madlēnas kļūst
zeltainas.
Mīklas tradicionālās
piedevas – malti rieksti/mandeles, rīvēta bio citrona miziņa, rožūdens,
apelsīnu ziedu ūdens, ēdamo rožu pumpuri, kakao, medus, zaļās tējas pulveris.
Neesmu ne
prustafīle, ne literatūras kritiķe, lai citētu madlēnu epizodi saistībā ar patvaļīgās atmiņas ietekmi uz iztēli, tomēr tā ir tik iedvesmojoša,
ka nenoturējos…. Un par mierinājumu visiem tiem, kas pārāk saguruši vēl pirms
aizvēruši Zudušo laiku pēdējo lappusi, epizode ar madlēnām aprakstīta jau
pirmās grāmatas Svana pusē 1.nodaļā. „Ilgus gadus man Kombrē pastāvēja vienīgi
tas, kas attiecās uz manas gulētiešanas dekorāciju un drāmu, līdz kādā ziemas
dienā atgriezos mājās un māte, redzēdama, ka esmu nosalis, ieteica iedzert
tēju, kaut gan parasti to nedarīju. Sākumā es atteicos, bet tad nezin kādēļ
piekritu. Viņa lika atnest apaļīgos kēksiņus, ko dēvē par mazajām madlēnām un
kas izskatās tādas, it kā par veidni tām būtu lietoti svētā Žaka gliemežvāki
(jūras ķemmītes - gliemju dzimtas ēdams molusks). Tūlīt neko nedomādams, dienas
drūmuma un rītdienas skumīgo izredžu nomākts, pacēlu pie mutes karotīti tējas
līdz ar atmiekšķēta kēksa gabaliņu. Taču mirklī, kad kēksa drupatiņas kopā ar
tējas malku pieskārās aukslējām, nodrebēju, juzdams, ka manī norisinās kas
ārkārtējs. Mani pārņēma svētlaimīgs prieks, prieks pats par sevi, bez kāda
iemesla.”
Citāti no grāmatas
Marsels Prusts, Svana pusē, laikraksta Diena bibliotēka, Rīga 2006. No franču
valodas tulkojusi Skaidrīte Jaunarāja
Džeimija Olivera
madlēnu recepte no Jamie Magazine Recipe Yearbook 2010/11