Miltos visbiežāk maļ graudus, taču miltos var samalt arī kaltētus pākšaugus, kastaņus, riekstus un mandeles, ķirbjus, topinambūrus, manioku un daudz ko citu. Reģionos, kur audzē turku jeb auna zirņus, tos itin bieži maļ miltos. Aunazirņu milti ārpus Latvijas meklējami Āzijas produktu veikalos ar nosaukumu gram flour vai indiešu veikalos ar nosaukumu besan. Spānijā kā harina de garbanzos, Francijā kā farine de pois chiche, Itālijā kā farina di ceci. No aunazirņiem gatavo galvenokārt regionālos ēdienus, tādējādi tie koncentrējas neizkliedētā apkaimē un parasti ir saglabājuši savu autentiskumu un oriģinalitāti.
Populārs veids kā izmantot miltus, vai tie būtu graudaugu vai dārzeņu milti, ir cept pankūkas. Arī no aunazirņiem cep pankūkas, gan Rietumindijā, gan Itālijā, gan Francijā. Šoreiz par Vidusjūras zemju pankūkām. Par izcelsmes vietu tiek uzskatīts Ligūrijas reģions Itālijā, kur cep pankūku ar nosaukumu farinata. Savukārt otrpus robežai, Dienvidfrancijā Provansas apkaimē pie Nicas ir cēlusies līdzīga pankūka ar nosaukumu socca. Tātad gan farinata, gan socca ir aunazirņu miltu pankūka, kas cepta cepeškrāsnī, vai autentiski tai būtu jābūt ceptai uz vara pannas picas/maizes krāsnī īsu mirkli, bet augstā temperatūrā. Daži avoti norāda, ka pankūkas mīklas apakškārtai pie pannas jāveido tādas kā čulgas. Lai vai kā, piesardzība ir nepieciešama pašam cepējam, citādi čulgas garantētas viņam, jo cepšana notiek viskarstākajā cepeškrāsns režīmā.
Esmu salasījusies pietiekami daudz informāciju par sokas cepšanas pielāgošanu cepeškrāsnij, bet esmu uzgājusi arī avotus, kas apgalvo, ka soku cep no abām pusēm pannā uz plīts. Sokas mīklu var aromatizēt ar rozmarīnu, melnajiem pipariem, čilli pārslām un kuminu. Soku parasti ēd karstu, tikko noņemtu no pannas. Tā labi sader kopā ar tradicionālām Vidusjūras garšām, ja gribas kaut ko sātīgāku un bagātīgāku. Tātad šī būs auna zirņu pankūka à la Provençal.
Mērvienības norādītas vienai pankūkai! Mērvienību proporcijas ir elementāri saskaņojamas - ņem vienādu tilpumu aunazirņu miltu un ūdeni. Piemēram, mērot, pieber glāzi pilnu ar miltiem, pēc tam šo pašu glāzi pielej pilnu ar ūdeni. N.B. Šai receptei gan ūdeni, gan miltus mēra tilpuma mērvienībās!
100ml aunazirņu milti
100ml ūdens
šķipsna sāls
1ēdamk. olīveļļa (pēc izvēles)
Bļodā ieber miltus un sāli un pamazītēm pielej ūdeni un maisa, lai mīkla neveido kunkuļus. Ja pielej visu ūdens daudzumu uzreiz, būs grūti tikt vaļā no kunkuļiem. [Pievieno olīveļļu.] Mīklu divas stundas atstāj atpūsties istabas temperatūrā. Cepeškrāsnī ieliek pannu ar biezu dibenu un cepeškrāsnij uzstāda viskarstāko režīmu. Kad panna uzkarsusi, to izņem no cepeškrāsns, uzlej eļļu un pankūku mīklu aptuveni 5 mm biezumā un liek atpakaļ cepeškrāsnī cepties. Cepšanās ilgumu grūti iepriekš noteikt, to veido vairāki faktori - cepeškrāsns karstums, pannas materiāls, pankūkas biezums. Uz pannas soka sabiezēs, tās apakškārta pie pannas veidos tādas kā čulgas, kas vietām var sākt apsvilt, tad šis ir īstais brīdis, lai soku ņemtu ārā no krāsns. To liek uz dēļa, sagriež gabalos un ēd pārkaisītu ar sāls pārslām un šļuku olīveļļas. Labi garšo arī ar Provansas dārzeņiem. Pasniedz ar kārtīgi atdzesētu vieglu un svaigu sārtvīnu, kādi ir Côtes de Provence apelācijas vīni. Es šoreiz izvēlējos to, kas bija mājās, bet stila ziņā tuvu sārtvīnu no Luāras ielejas Rosé d'Anjou apelācijas - Domaine Leroseau, De Neuville Rosé d'Anjou AOC, 2010.
Soka ir franču reģionālais ēdiens, un velti ir Parīzē meklēt labu soku. Tā ideāli iederas piknikā jūras krastā. Cerams, ka drīzumā Côte d’Azur garša parādīsies arī Salacgrīvā vai Pāvilostā. Soka patiešām ir daudz labāks ielas ēdiens (street food) par cukura vati, belašiem un hotdogiem.
