Cēzara salāti (angliski - Caesar salad, spāniski - ensalada César, franciski - salade César) ir mūsdienu komerciālā klasika. Patiesībā vēl nemaz nav apritējuši 70 gadi, kopš pirmā Cēzara salātu porcija atstāja virtuvi. Cēzara Kardini vārds neizsaka daudz, bet visticamāk viņš vai viņa brālis, itāļu imigranti Sandjego (Amerikā), kas, lai apietu sauso likumu, atvēra restorānu otrpus robežai - Tihuānā (Meksikā), bija šo salādu radītāji. Par to atgādina dažu zīmolu pudeles, kam, patērētāju pievilināšanas nolūkā, uz etiķetes rakstīts Cardini original Caesar sauce. Cēzara salāti jau sen dzīvo savu patstāvīgu dzīvi. Kur gan nepazīst Cēzara salātus, un vai vispār ir kāds restorāns, kura ēdienkartē nekad nav bijusi neviena Cēzara salātu versija? Lai nu kā, bet garlaicīgi Cēzara salāti nemēdz būt - tie ir vai nu izcili, vai sabojāti. Diemžēl, jāatzīst, ka Cēzara salāti nav ēdiens, kas būtu jābauda retorānā, izņemot, ja pavārs ir personīgi pazīstams vai restorāna reputācija vien jau rada saviļņojumu. Pēdējoreiz restorānā garšīgus Cēzara salātus baudīju Cēsu bārā Divas puses - vietā, kas jau mainījusi savu nosaukumu.
Manā izpratnē, lai Cēzara salāti izdotos, ir jāpievērš uzmanība divām salātu sastāvdaļām - romiešu salātlapām un mērcei. Romiešu salāti (Lactuca sativa L. var. longifolia) ir lapu salātu šķirne ar vienām no lielākajām un brangākajām salātlapām, ja ne pašām brangākajām. Lielām lapām ir stiegrains kāts un ļoti izteikts lapu dzīslojums. Tapēc es izvēlos Ķekavas Anniņas jaunās romiešu salātlapas, kas ir maigas un mīkstas, un salātos iederas veselas vai nedaudz saplūktas. Vispār jau Anniņas romiešu salāti, kas agri no rīta nopērkami Berga Bazāra zemnieku tirdziņā, ir izslavēti restorānos un gardēžu virtuvēs.
Mērce ir otrs svarīgākais salātu elements. Protams, pēc garšas var variēt ar mērces sastāvdaļu proporcijām, citronu aizvietot ar vīna etiķi vai iztikt ar Vusteršīras mērces sastāvā esošajiem anšoviem, tomēr pārsvarā visi citi mērces uzlabojumi vai tās mazkaloriju pārveidojumi ir ierindojami crimes against food sarakstā. Izmanto Lea&Perrins Vusteršīras (Worcestershire) mērci, nabaga mērcīte ir piedzīvojusi dažādus kroplīgus latviskojumus. Vusteršīra būs pareizais latviskojums, jo tā ir ģeogrāfiska atsauce uz grāfisti Lielbritānijā.
baltmaizes grauzdiņi (mājās gatavoti)
Parmas siers
anšovi (pēc izvēles, nav obligāti)
bekons (pēc izvēles nav obligāti)
mērcei:
1tējk. Dižonas sinepes
2 ķiplokdaivas
3 anšovu filejas
1tējk. Vusteršīras mērce
2ēdamk. citronu sula
4ēdamk. rīvēts Parmas siers
1 olas dzeltenums
7ēdamk. olīveļļa
Visas mērces sastāvdaļas, izņemot olīveļļu, virtuves kombainā sastrādā viendabīgā masā. Pakāpeniski pa karotei pievieno olīveļļu, katru nākamo karoti pievienojot, kad iepriekšējā jau iestrādāta masā. Mērce veidosies bieza un krēmīga, un tās krāsa no tumši smilšbrūnas kļūs gaiši bēša. Mērce veidosies līdzīgi kā majonēze, un tieši šī iemesla dēļ, līdzīgi kā gatavojot majonēzi var gadīties kā tā pēkšņi sadalās ūdeņainajās un eļļainajās sastāvdaļās, proti, neturas kopā krēmīgā konsistencē. Kļūda varētu būt vienlaicīgi pārāk daudz pielieta eļļa. Šajā brīdī var mēģināt mērci saglābt, pievienojot ēdamkaroti silta ūdens (es pati tā neesmu darījusi) un turpinot putošanu. Otrs drošs variants ir ņemt jaunu olas dzeltenumu un sākt putošanu no gala pa bišķim pievienojot sabojāto mērci. Līdz lietošanai mērci uzglabā ledusskapī.
Lielā bļodā sausas salātlapas saplucina palielos gabalos (stiegrainos kātus neizmanto). Pievieno mērci un, nekautrējoties, ar abām rokām mērci iemaisa salātos, lai katra salātlapa būtu ar to aplipusi. Saporcijo un katrā porcijā liek pāris anšovus un bekona šķēlītes, pārber ar grauzdiņiem un tikko ēvelētu Parmas sieru. Ceļ galdā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru