Žurnālgaldiņa grāmata, kas stāsta par cilvēkiem, kam ēdiena gatavošana ir bauda. Ļoti spilgti portretējumi, kas parāda, cik dažādi ir cilvēki, kas no sirds mīl ēdienu. Mīļi ēdienu gatavošanas apraksti, kur galvenā loma iedalīta dabiskumam, produktiem un garšas tīrībai. Diemžēl sarunas apraujas tajā vietā, kad ēdiens tiek celts galdā.
Man pietrūka sarunas par ēdienu, par vīnu, par garšām, par emocijām, ko raisa ēdiens. Par katru izbaudīto kumosu vai norīto malku. Man tik ļoti pietrūkst tās sarunas par ēdiena baudīšanas sajūtām...par to, kā dūmu sālī svaigi sālītu laša kumosu noskalot ar malku ozolkoka mucā izturēta Chardonnay - par sajūtām, kad saspēlējas zivs eļļainums ar vīna apaļumu, mucas grauzdējums ar sāls dūmoto svilinājumu...
Mēs latvieši tikpat kā nerunājam par ēdienu. Reizēm man šķiet, ka visas sarunas par ēdienu ir ap kartupeļiem importa vai vietējiem, burkāniem no Rimi vai Sky, un kāpostiem par 34 santīmiem vai tiem ar atlaidi.
Jā, latvieši ir spilgtas personības, bet kaut kā mums nevedas sarunas pie galda. Ja nerunājam par likstām, fotoradariem, nopludinātu informāciju, vai neaprunājam vairāk vai mazāk pazīstamus cilvēkus, un nekašķējamies ar tuvākiem vai tālākiem radiem...par ko tad runāt? Vēl jau ir izjusto stāstu kategorija par kādu nodzērušos, slimības nomāktu vai neuzticīgu paziņu vai par nabaga sievieti, uz kuru pleciem turas viss ģimenes pavards, nelaimīgu mīlestību, pārciestiem dzīves triecieniem, kad sarunas turpinājumam jāatkorķē vēl viena pudele, lai stāstu beigtu ar sirsnīgu apraudāšanos. Vienvārdsakot, puņķi un asaras un ballīte beigta...
Nora Ikstena, Dzīves priecīgais vakarēdiens, Dienas Grāmata, 2012.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru